GUSTS ĀBELE /// rakstnieks / režisors / dramaturgs

Autors: Gusts Ābele
Literārais redaktors: Andris Akmentiņš
Atbildīgā redaktore: Inga Karlsberga
Mākslinieks: Kristians Rozītis
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Draugiem uzsākot kopdzīvi kādā Rīgas centra dzīvoklī, arī Svens kļūst par neatņemamu komūnas sastāvdaļu. Perfektas dienas kafejnīcu terasēs, jūras krastā un ērtās gultās mijas ar policijas pārtrauktām ballītēm, strīdiem iekšpagalmā un pelējumu zem izlietnes. Alkas būt mīlētam ierauj Svenu ilūziju sabrukuma lavīnā, ko pavada saldspalgs troksnis – jaunās dziedātājas Karlīnas Gabrielas liriskais soprāns.

“Esmu laimīgs par šo piedzīvojumu, vērojot, kā darbs iegūst svaru un plašākas metaforas iznirst no dokumentālām piezīmēm. Stāstam dārdot konkrēta laika Rīgā, daudzas paaudzes tomēr atpazīs šo dzīves posmu. Mēs labprāt pārmelotu, lai tas kļūtu skaistāks. Gusts precīzi un nesaudzīgi atgādina – mēs tiešām nezinājām, ko iesākt ar savu dzīvi, un mūsu rīcība pamazām sabiezēja līdz troksnim, kad nevainību aizstāj zaudētās paradīzes smeldze.” – Andris Akmentiņš, rakstnieks, grāmatas redaktors.

Autors: Gusts Ābele
Literārais redaktors: Ilmārs Zvirgzds
Atbildīgā redaktore: Inga Karlsberga
Ilustratore: Aribella Jauja
Māksliniece: Elizabete Laura Punka
Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

Kad Svena klasesbiedrs Karls ar ģimeni pārceļas uz dzīvi ārzemēs, abi ātri vien kļūst par labākajiem draugiem, tomēr centieni fizisko nošķirtību pārvērst emocionālā tuvībā izplēn klusumā, un jaunus cilvēkus nekas nemoka vairāk kā klusuma skaņa.

“Galvenais šajā romānā ir pat ne varonis, bet viņa ilūzijas. Agrā jaunībā tās ir krietni svarīgākas par pašu dzīvi. Protams, neizbēgami seko attapšanās ilūziju gruvešos un izmisums par pasaules gala sākumu. Bet kā citādi? Katrs spēs identificēties ar šo gandrīz pašizdomāto pirmās mīlestības trakumu. Vai mīlēt kādu, ko esi izdomājis savā galvā, nozīmē mīlēt tikai pašam sevi? Vai viņā vilties nozīmē vilties sevī? Visā pasaulē? Gusta Ābeles grāmata līdzinās viena cilvēka iemīlēšanās izmisuma izrādei, kam nepārprotami vajag skatītājus, un esmu pārliecināta, ka tādi būs. Jaunībai nav gana ne ar dzīvi, ne ilūzijām, tai jāplūst pāri malām, jāaplipina ar maksimālismu, bohēmiski un egocentriski jākūleņo pretim īstiem notikumiem tik skaļi, ka iekliedzas pat klusums. Es sadzirdēju.” – Inga Pizāne, dzejniece